Hyde Park - Bonuss, kas nāca kopā ar vētru

Jūlija vidus. Ārā tāda vētra, ka koki lokās kā zāle vējā. Es sēžu savā dzīvoklī Purvciemā, gaisma mirgo, un man ir pilnīgi vienalga. Esmu bezmiega maiņu darbinieks – strādāju par apsargu naktīs, dienās guļu. Šī diena bija izjukusi: negulēju, negāju ārā, neko nepaēdu. Vienkārši sēdēju un skatījos, kā lietus sitas pret logu.

Tā bija tā sajūta, kad neesi ne noguris, ne možs – esi nekurienē. Man bija palikuši četrdesmit eiro līdz algai. Nedēļa vēl jāiztur. Ledusskapī – trīs olas, maize un kaut kāds vecais kečups. Romantiski, vai ne?

Es atvēru telefonu, lai uzrakstītu draugam, bet pamanīju paziņojumu no vietnes, kurā reģistrējos pirms gada un nekad neko nedarīju. Tur bija rakstīts: “Tev ir gaidāms bonuss. Aktivizē šodien.” Es parasti ignorēju šādas lietas. Bet vētra, bezmiegs un tukšums iekšā darīja savu.

Es ielogojos. Sistēma mani atpazina. Un tad parādījās logs: “Tavs vavada casino bonus ir gatavs.” Es pat neko nebiju darījis – viņi vienkārši ielika naudu manā kontā. Ne jau daudz, bet pietiekami, lai sāktu. Divdesmit eiro. Bez maksas. No nekurienes.

Es pasmaidīju. Pirmo reizi šajā dienā.

Es negribēju spēlēt uz savu naudu, jo man tās nebija. Bet šī – šī bija dāvana. Es sāku ar spēli, kurā bija senas monētas un lauru vainagi. Kaut kāda Romas impērijas tēma. Neitrāli, garlaicīgi, bet droši. Es griezu lēni. Pirmie pieci griezieni – nekas. Nākamie pieci – astoņi eiro. Es jutu, kā nogurums pāriet. Ne jau tāpēc, ka nauda. Bet tāpēc, ka process.

Pēc divdesmit minūtēm man bija trīsdesmit eiro no tā bonusa. Es varēju izņemt. Bet es negribēju. Es gribēju redzēt, cik tālu varu tikt.

Es pārslēdzos uz citu spēli – košu, zilu, ar ūdeni un delfīniem. Tāda vasarīga, lai gan ārā bija vētra. Un tur ieslēdzās bonusa raunds. Es pat nepamanīju, kā. Vienkārši pēkšņi ekrāns kļuva zeltains, un sākās izvēles. Trīs durvis. Es izvēlējos kreiso – četrdesmit eiro. Tad labo – divdesmit. Tad vidējo – astoņdesmit. Kopā simts četrdesmit no tā bonusa, ko saņēmu par velti.

Es izslēdzu telefonu. Piegāju pie loga. Vētra jau bija pierimusi. Lietus tikpat kā nebija. Es jutos tā, it kā būtu izgājis cauri kaut kam. Ne jau karam. Bet caur savu nogurumu.

Es izņēmu simtu divdesmit. Divdesmit atstāju, lai atcerētos šo dienu. Nākamajā rītā es aizgāju uz veikalu un nopirku normālu pārtiku. Olas, maize, desa, siers, pat kaut kāda šokolāde. Kad kasiere pateica summu, es samaksāju bez vilcināšanās. Un tad vēl nopirku kafiju sev ceļā uz mājām.

Mājās es uzvārīju tēju, apsēdos pie loga un domāju. Tā bija tikai nejaušība. Bet tā bija mana nejaušība. Es neko neizdarīju, lai to pelnītu. Bet es to paņēmu. Un es nejutos vainīgs.

Tagad, kad kolēģi darbā sūdzas par naudas trūkumu, es neko neteicu. Man nav ko teikt. Man vienkārši ir stāsts par vētru, par bezmiegu un par vavada casino bonus, kas atnāca tieši tad, kad man vajadzēja nevis naudu, bet zīmi. Zīmi, ka vēl nav par vēlu. Ka dzīve vēl var pārsteigt.

Es negrasos kļūt par spēlētāju. Bet es negrasos arī aizmirst to sajūtu – sēžu tumsā, logs trīc no vēja, un es smaidu. Jo es zinu – šovakar es neesmu zaudētājs. Es esmu tas, kuram paveicās. Un tas ir pietiekami. Vismaz šai naktij. Vismaz līdz rītam. Un rīts būs cits. Bet šis vakars – šis vakars ir mans.